Cookbook

Vai Mērnieku laikos jau cepa izcakotas piparkūkas?

Brāļu Kaudzīšu romāna Mērnieku laiki 1968. gada ekranizācijā gadatirgus lūzt no lauku labumiem - alus, desām, ūdenskliņģeriem un arī izcakotām piparkūkām. Ūdenskliņģeri tajos laikos bija zināms kārums, ko gatavoja lauku saimnieces. Taču vai Vidzemē ap 1867. gadu gadatirgos varēja jau pārdot izgreznotas piparkūkas, līdzīgas tām, kādas ir nopērkamas mūsdienu gatatirgos?

Tā kā neesmu vēsturniece, tad neapgalvoju, ka mani pieņēmumi ir 100% pareizi, pat nesaktoties uz to, ka balstīju tos uz faktiem, ko man izdevās atrast.

Mērnieku laiku gadatirgū, pie noteiktas apstākļu sakritības, manuprāt, varēja pārdod izcakotas piparkūkas, jo gan piparkūku cepšana, gan rotāšana jau tajos laikos bija Latvijā zināma. Tā pirms kāda laika ienākusi no Vācijas un Zviedrijas. Ja gadatirgus būtu norisinājies Jelgavā vai Rīgā, ar diezgan lielu pārliecību varētu teikt, ka šādas piparkūkas tiešām tirgū bijušas. Taču šaubos, ka tās pārdošanai cepa lauku saimnieces. Ja uz šādu gadatirgu ar savu preci atvestu kāda ceptuve, piemēram, tajos laikos slavenā Zīslaka ceptuve Jelgavā, tad gan. Lai gan atkal jāšaubās, vai tā dotos uz tik maza miesta gadatirgu, jo aktīvi tirgojās turpat Jelgavā un Rīgā.

Jelgavā 19.gs otrā pusē atvērās J. Zīslaka ceptuve, kurā pēc Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja materiāliem, tika ceptas tuvākā un tālākā apkārtnē populāras piparkūkas. J. Zīslaka ceptuvei bija arī filiāle Rīgā Vaļņu ielā 17. Sākumā ceptuve piederējusi diviem brāļiem, pēc tam – vācietim E.Lindholmam.

Atradu, ka Jelgavā no 1850. gada tiešām dzīvoja Zīslaks, tikai Eduards, tiem laikiem pazīstams grāmatu izdevējs. Vai viņš bija viens no brāļiem, kam piederēja ceptuve vai radinieks vai tikai uzvārda brālis, nezinu.

No Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja informācijas:

Arī lielajos gadatirgos Jelgavā neiztika bez slavenajām Zīslaka piparkūkām un gardajiem kliņģeriem. Citā rindā Jelgavas maiznieki smukās, vakarā aizslēdzamās būdiņās pārdeva visvisādu sugu piparkūkas, sākot ar maziem “piparriekstiem” un beidzot ar lielām, raibām spožām piparkūku sirdīm, jātniekiem, puišiem, meitām, zirgiem utt. Cik mākslīgi bija izgatavotas slavenās Zīslaka piparkūkas, cik gardi viņa kliņģeri! Tāli pāri Jelgavas robežām – visā Baltijā, pat visā cariskā Krievijā bija iecienītas Zīslaka “Jelgavas piparkūkas”. Kad vakaros lampas un vēlāk spuldzes apgaismoja Miķeļa vai Māras tirgu, no tā nāca tik burvīgas skaņas un smaržas, kādas vēlāk esmu jutusi tikai, nakti Venēcijā iebraucot. Kādu laiku mēs dzīvojām iepretī tirgus laukumam, un tādos vakaros nevarēja noturēties mājās (pēc Prāvesta Jāņa Reinharda (1860-1944), Elzas Stērstes (1888-1906), Aleksandra Strekāvina (1889-1971) atmiņām).

Pirmajā latviski izdotajā 1895. gada pavārgrāmatā kā 352. recepte ievietota Glazierēšana. Tā ir pamācība, kā gatavot olbaltuma glazūru, un kā to iekrāsot ar burkānu sulu, kakao, safrānu utt. Tas nozīmē, ka teorētiski 19.gs vidū Latvijā jau pazina piparkūku rotāšanu.

Vācijā piparkūkas pārdeva gadatirgos jau kopš 15 gs un ne tikai uz Ziemassvētkiem, bet arī uz Lieldienām un citos svētkos. Zviedrijā, savukārt, tās dekorēja un iekāra logos kā dizaina elementus. 19. gs šī māka jau bija ienākusi no Vācijas un Zviedrijas arī Latvijā. Taču dārgo garšvielu dēļ piparkūkas bija dārgs prieks, ko varēja atļauties cept vai iegādāties tikai turīgi ļaudis.

Piparkūku mājiņas pazīstamas no 19.gadsimta, kad tās sāka cept, iedvesmojoties no brāļu Grimmu pasakas "Ansītis un Grietiņa".

Viduslaiku Eiropā piparkūkas ir pazīstamas vairāk nekā 1000 gadus. Francijā tās sāka pēc tam, kad ar šo medaini saldo cepumu cienāja artmēņu mūks Gregorijs, kas Francijā bija ieradies no vietām, kur šobrīd atrodas Turcija. Viņš teicis, ka cepums garšojot kā viņa Tēvzemē. Liecība par mūka Gregorija veikumu un vārdiem rakstītā veidā joprojām glabājas Abbaye Saint-Mesmin de Micy Francijā. Piparkūkas sāka cept mūki, šim cepumam piešķirot eņģeļu un svēto formas.

Tādas piparkūkas kā šodien, Eiropā sāka cept 15.gadsimtā un jau drīz kļuva par katra tirdziņa delikatesi. Piparkūkas bija divu veidu - mīkstas, ar garšvielām piesātinātas kūkas vai kraukšķīgi cepumi. Piparkūkām bija dažādas formas, krāsas, glazūras rotājums. Vietās, kur notika tirgošanās un dažādas izdarības, tirgoja arī piparkūkas, ko nesa mājās kā piemiņas lietas.

1296.gadā pirmie piparkūku cepēji reģistrēti Ulmā, bet 1395.gadā - Nirnbergā. Tieši Nirnberga kļuva par pazīstamāko piparkūku ražošanas vietu Vācijā un vēlāk visā Eiropā. Kopā ar vācu ieceļotājiem piparkūku cepšanas māka 13.gadsimtā nonāca arī Skandināvijā. Tiesa, pirmās rakstiskās atsauces par to ir vien no 1444.gada, kad Vadstenas abatijā zviedru mūķenes esot cepušas piparkūkas, kuras izmantoja gremošanas traucējumu ārstēšanā.

Par piparkūkas vīriņu jāpateicas Anglijas karalienei Elizabetei I, kura vēlējās, lai viņas valdīšanas laikā uz svētkiem tiktu izgatavoti piparkūku cilvēciņi, kas tiktu dāvāti viņas viesiem. Tā radās piparkūku vīriņš. Piparkukas vairāk vai mazāk tomēr bija turīgo privilēģija, jo Šekspīrs reiz esot teicis: Ja man būtu kaut tikai viens penijs, to tērētu, lai nopirktu piparkūku.

Publicēts:21.03.2019

Uz Stāsti & Fakti